Uz visiem
kokiem mežā jauns guļ sniegs.
Un skaņas
mīkstas, it kā sniegu apvēlušās veļas.
Nu sila
rūķīšiem būs gan ko pikoties,
rau, rau,
kur tie aiz paegļiem jau ceļas!
Olektgari
vīriņi, sprīdi gari uzači,
baltu tāšu
micītes, brūnu sūnu biksītes,
divi pulkos
stājas, ņirb pa gaisu kājas,
sniega vāli
veļas, skanšu kalni ceļas.
Šņāc bumbas
tvirtas, plīvo matu cirtas.
Klaigas un
brēka, ņemas, cik spēka.
Kā vaigā
zied tvīksme!
Kāds prieks,
kāda līksme!
Hallo! Heidā!
Bravo! Urrā!
Te rupja
balss no meža malas sauc: „Tas tak par daudz!
Vai tā jūs
manim kāršat spilviņas un tinat tāstiņas
un gaiņājat
no mājām žagatas?”
Tik blēņas
jums un niekošanās rūp.
Tūlīt uz
Lāčupurvu lasīt lāčusūnas!
To dzirdot
pikotāji skrien, un klūp, kur kurais patapdams.
Cits paegļu
pudurā, cits koka dobumā, cits rudzrugāju
rudens
aparā.
Un lielās
zaļās acis bolīdams, un teterkāpostus tiem
visiem
solīdams,
Lien
Mežavecis atkal meža biezumā,
un atkal
tukšs un kluss ir klajumā.
Tik, iztraucēts
no trača negantā,
Pār lauku
laukiem zaķis aizļinkā...
Vilis Plūdons
