materiāls sagatavots no Staiceles TIC un interneta datiem
Lielajā piektdienā viesojāmies Staicelē. Mūs laipni uzņēma Staiceles tūrisma informācijas centra meitenes.
Staicele pieder pie senā Metsepoles novada (‘motsa’ - mežs, ‘pūol’ – puse, meža puse), senie raksti liecina, ka jau no 12.-13.gs. šī ir bijusi lībiešu apdzīvota teritorija. Lībieši ir Latvijas pamattauta ar stipri atšķirīgu valodu, kas radniecīga igauņu un somu valodai. Ļoti daudzi lībieši vairāku gadsimtu garumā ir asimilizējušies, bet kultūras iezīmes ir palikušas un cieši savijušās ar latviešu kultūru un tradīcijām. Staiceles vietā 19. gadsimta sākumā bijis tikai krogs, zirgu stallis un pārcēlāja mājiņa Salacas krastā. Ap 1846. gadu krogu un pārcēlāja māju apvienoja pusmuižā. Pēc nostāstiem, vietas nosaukums cēlies no krodzinieces zviedrietes Berklundes, kas bijusi gara un tieva un saukta par Stazeli.
1887. gadā Rozēnu un Unguru muižu īpašnieki likuši celt pār Salacu tiltu, ko nosaukuši par Zaļo tiltu, jo bijis krāsots zaļā krāsā. Tagad tā vietā ir trošu tilts gājējiem.
Pamatoti tiek uzskatīts, ka Staiceles vēsture sākusies ar papīrfabrikas celtniecību 1897. gadā.
 |
| Foto: K.Alksnis |
Kopš 1992. gadā tā kļuva par pilsētu, tās ģerbonī attēlots baltais stārķis. Pilsētas simbols ir stārķa ligzda "Profesora nams".
2001. gadā Staicelē tika nodibināta starptautiska organizācija, kas apvieno Eiropas pilsētas, kuru ģerboņos attēlots stārķis (arī melnais stārķis) - Eiropas stārķu pilsētu organizācija. Tajā apvienotas 11 pilsētas un ciemi - Staicele un Demeneno Latvijas, Buska no Ukrainas, Komarovce no Slovākijas, Luka pie Jihlavas no Čehijas, Storkova no Vācijas, Stoļina no Baltkrievijas, Kongaza no Moldovas, Ramīgala, Taujēni un Neveroņi no Lietuvas
Jūlijā, kad mazie stārķēni sāk domāt par pirmo lidojumu, laikā, kad ļaudis atpūšas pie dabas, svin svētkus, tradicionāli Staicelē svin pilsētas svētkus. Katru gadu pilsētas svētku ietvaros, notiek mazo trīsgadnieku uzņemšana pilsētnieku saimē. Katrs mazais pilsētnieks tiek iegrāmatots pilsētas vēsturē un iegūst sev stārķi - rotaļu draugu.
Lībiešu muzejs “Pivālind” (tulk. “svētais putns”) sadarbībā ar sabiedrību pēta un izzina Staiceles un tās lauku teritorijas kultūrvēsturiskās vērtības, to saistību ar kādreizējo Metsepoles lībiešu teritoriju un iedzīvotājiem no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, apzinoties, ka šodienas notikumi un lietas ir rītdienas vēsture.
Ekspozīcija „Šis brīnišķīgais ceļš uz tēva mājām” – stāta par Staiceles apkārtnes lauku sētām no 17.gs līdz pat mūsdienām. Līdz 1940.gadam Staiceles pusē bijušas ap 500 lauku saimniecību. Katrai saimniecībai izveidota mapīte, kurā atrodama visa iespējamā informācijas par saimniecības vēsturi un likteni.
Staicelē ir labi saglabājusies koka apbūve. Liels nopelns tajā ir ugunsdzēsēju biedrībai un aktīvajām tās atbalstītājām.
BUB Staicelē pirmoreiz dibināta 1913.gadā, iekļaujot ap 200 biedrus. 1931.gadā biedrība iestājusies Latvijas Ugunsdzēsēju savienībā. No 1925.gada biedrībā darbojas arī Dāmu komiteja, kura organizēja medicīnisko palīdzību, palīdzēja ugunsgrēku dzēšanā, rīkoja labdarības pasākumus, kultūras pasākumus, talkas, bazārus. 1928.gadā biedrībai vietējā valde piešķīra zemes gabalu pie Salacas upes, kurā pašu spēkiem tika ierīkots parks un paviljons. 1936. gadā biedrība par ziedojumiem iegādājās ugunsdzēsēju auto.Jūlijā, kad mazie stārķēni sāk domāt par pirmo lidojumu, laikā, kad ļaudis atpūšas pie dabas, svin svētkus, tradicionāli Staicelē svin pilsētas svētkus. Katru gadu pilsētas svētku ietvaros, notiek mazo trīsgadnieku uzņemšana pilsētnieku saimē. Katrs mazais pilsētnieks tiek iegrāmatots pilsētas vēsturē un iegūst sev stārķi - rotaļu draugu.
Lībiešu muzejs “Pivālind” (tulk. “svētais putns”) sadarbībā ar sabiedrību pēta un izzina Staiceles un tās lauku teritorijas kultūrvēsturiskās vērtības, to saistību ar kādreizējo Metsepoles lībiešu teritoriju un iedzīvotājiem no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, apzinoties, ka šodienas notikumi un lietas ir rītdienas vēsture.
2014. 11.aprīlī, pēc vairāku gadu desmitu pārtraukuma
Staiceles Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība darbību atsāka.
 |
| Foto: Māris Kalējs, SANNE, 2005 |
Tajā iemūžināto ideju par robežupi Salacu atklāj bronzā atlieta laiva, kas novietota uz 3m augsta 14 tonnu smaga laukakmens. Putniņš uz laivas malas simbolizē dzīvību, lai arī dzīvē viss mainās, putni vienmēr atgriežas savās ligzdās.
Jau pirmās Latvijas Republikas laikā ģeofiziķi saskārās ar magnētisko anomāliju Staiceles rajonā un izvirzīja teoriju par dzelzs rūdas esamību Latvijā. 1965. gadā, kad Limbažu rajonā tika atrasti pirmie dzelzs kvarcīti mūsu valstī. Staicelietis Jānis Treijs lielu daļu sava darba mūža ir nostrādājis par vietējā «Okera cehā». Savulaik šo dzelzs oksīdu bagātīgi ieguva Salacas upes kreisajā krastā un turpat Staicelē no tā gatavoja sauso krāsu. Tā daudz izmantota arī krāsojot staiceliešu mājas.
Vasarā, pilsētas pasākumos tie nopērkami gadatirgos vai mākslinieku šķūnī.
„Senie krogi Staicelē” – ekspozīcijas iepazīstina ar krogus atmosfēru 19.gs beigu 20.gs. sākuma posmā, kad Staicelē un Tas apkārtnē darbojās desmit dažādi krogi un dzērienu veikali. Krogos notika vērienīga saviesīgā un kultūras dzīve. Daudzas tradīcijas saglabājušās līdz mūsu dienām. Iespēja iepazīties ar Staiceles krogu tradicionālo virtuvi un nobaudīt dzērienu „Škaļiks”.
Staicelē darbojas luterāņu baznīca, kas celta 1930.gadā.
Jau pirmās Latvijas Republikas laikā ģeofiziķi saskārās ar magnētisko anomāliju Staiceles rajonā un izvirzīja teoriju par dzelzs rūdas esamību Latvijā. 1965. gadā, kad Limbažu rajonā tika atrasti pirmie dzelzs kvarcīti mūsu valstī. Staicelietis Jānis Treijs lielu daļu sava darba mūža ir nostrādājis par vietējā «Okera cehā». Savulaik šo dzelzs oksīdu bagātīgi ieguva Salacas upes kreisajā krastā un turpat Staicelē no tā gatavoja sauso krāsu. Tā daudz izmantota arī krāsojot staiceliešu mājas.
Šis dzelzs oksīdu sakopojums ir veidojies holocēnā — pēdējos 10 000 gados, pazemes ūdeņiem izskalojot dzelzi no dažādiem sekli gulošiem nogulumiežiem un iznesot to zemes virspusē oksīdu un hidroksīdu veidā. Taču pavisam cita, daudz dziļāk guļoša rūda astoņdesmitajos gados piesaistīja pastiprinātu ģeologu uzmanību Staiceles apkārtnei. «Šķiet, viņi te urba visu vasaru vai pat divas,» īsti nespēj atcerēties sirmais kungs. Toties viņš atminas, ka vietējie vīri kādu ģeologu izrakto rūdas gabalu aiznesuši izkausēt netālajā ēzē. «Pats neredzēju, bet teica, ka esot bijusi ļoti laba rūda — izkususi gandrīz bez sārņiem,» stāsta J. Treijs.
«Okera cehs» gan tagad ir privatizēts un pārveidots par gateri, bet Jānis Treijs galvenokārt strādā savā zemnieku saimniecībā un krāj avīžrakstus par Staiceli. Nekādas gaisa (jeb drīzāk — pazemes…) pilis par vērtīgā izrakteņa ieguvi viņš neceļ. «Tā dzelzs ir tik dziļi, ka līdz tai aizrakties izmaksās pārāk dārgi,» prātīgi spriež sirmais vīrs.
«Okera cehs» gan tagad ir privatizēts un pārveidots par gateri, bet Jānis Treijs galvenokārt strādā savā zemnieku saimniecībā un krāj avīžrakstus par Staiceli. Nekādas gaisa (jeb drīzāk — pazemes…) pilis par vērtīgā izrakteņa ieguvi viņš neceļ. «Tā dzelzs ir tik dziļi, ka līdz tai aizrakties izmaksās pārāk dārgi,» prātīgi spriež sirmais vīrs.
 |
| Foto: D.Ozols |
Tautas lietišķās mākslas studijas „Staicele” audēju darbi mūs priecē visvairāk.
Vasarā, pilsētas pasākumos tie nopērkami gadatirgos vai mākslinieku šķūnī.
Jaukās smilšu skulptūras pie mākslas skolas gan bija sniega varai padevušās,
bet par vienu būvniecības posmu vari skatīt te - sfinksas
Gan jau kas vel palika nepateikts, tāpēc nākamajā ceļojumā noteikti posies līdz!
..tas oranžais ir "Pīlādzīša" dzīpariņš Latvijai dzimšan'sdienas dāvanā no Staiceles ;)
